Katru dienu miljoniem cilvēku atver sociālo tīklu lietotnes ar pārliecību, ka viņi redz pilnīgu priekšstatu par notikumiem pasaulē. Patiesībā tas, ko mēs redzam savā jaunumu plūsmā, ir rūpīgi atlasīts materiāls – nevis pēc tā nozīmīguma vai precizitātes, bet pēc tā, cik lielu iesaisti tas spēj izraisīt. Šo atlasi veic algoritmi, un to loģika reti sakrīt ar žurnālistikas principiem.
Algoritmu uzdevums ir vienkāršs – noturēt lietotāju platformā pēc iespējas ilgāk. Saturs, kas izraisa spēcīgas emocijas – dusmas, izbrīnu, bailes vai sajūsmu – tiek rādīts biežāk, jo tas veicina komentārus, dalīšanos un atkārtotu atgriešanos. Līdzsvarota analīze vai sarežģīts paskaidrojums parasti nesaņem šādu prioritāti, jo mierīgs teksts nerada klikšķus ar tādu pašu intensitāti.
Rezultātā veidojas tas, ko mediju pētnieki dēvē par informācijas burbuli – vidi, kurā cilvēks sistemātiski saņem saturu, kas apstiprina viņa jau esošos uzskatus, un nesaskaras ar pretēju vai papildinošu skatījumu. Šis efekts nav apzināta ļaunprātība no platformu puses – tas ir vienkārši modeļa blakne. Bet sekas ir taustāmas: sabiedrībā pieaug polarizācija, samazinās spēja pieņemt, ka cits cilvēks var redzēt to pašu situāciju pilnīgi citādi.
Latvijā šī problēma izpaužas gan politisko diskusiju kontekstā, gan ikdienas temās – no veselības jautājumiem līdz izglītības reformām. Cilvēki, kuri informējas tikai caur sociālajiem tīkliem, bieži ir pārliecināti par sava viedokļa pareizību, jo viņu informācijas vide to pastāvīgi apstiprina. Savukārt tie, kas mēģina piekļūt daudzveidīgākiem avotiem, ātri pamana, cik atšķirīga var būt viena un tā paša notikuma atspoguļošana dažādos medijos.
Kā iziet no burbuļa? Apzināti dažādot informācijas avotus. Sekot ne tikai tiem medijiem, kas apstiprina mūsu pārliecības, bet arī tiem, kas piedāvā alternatīvu skatījumu. Tas nav jautājums par to, vai otrai pusei ir taisnība, – tas ir jautājums par to, vai mēs vispār zinām, ko otra puse domā. Bez šīs zināšanas dialogs nav iespējams.