Mēs reti aizdomājamies par to, cik liela daļa mūsu priekšstatu par pasauli ir veidojusies nevis no personīgas pieredzes, bet no medijos redzēta un lasīta. Lielākā daļa notikumu, par kuriem mums ir viedoklis – konflikti, ekonomiskās pārmaiņas, citu valstu politika – ir mums zināmi tikai caur mediju starpniecību. Tas nav nekas slikts pats par sevi, bet tas nozīmē, ka mediji ne tikai atspoguļo realitāti – tie to līdzveido.
Šis process nav vienkāršs vai vienpusējs. Medijs izvēlas, par ko rakstīt un par ko nerakstīt. Tas izvēlas virsrakstu, kas ievirza lasītāja uzmanību noteiktā virzienā. Tas izvēlas ekspertus, kuru viedoklis tiek citēts, un atstāj malā citus, kuru skatījums varētu būt tikpat pamatots. Katra no šīm izvēlēm ir neliela, bet kopā tās veido noteiktu priekšstatu, kuru auditorija pakāpeniski pieņem kā “kopējo patiesību” – to, ko visi zina, ko neviens neapšauba.
Mediju pētnieki šo procesu dēvē par dienaskārtības noteikšanu jeb agenda setting. Ideja ir vienkārša: mediji varbūt nespēj pateikt cilvēkiem, ko domāt, bet tie efektīvi nosaka, par ko domāt. Ja kāda tēma medijos parādās katru dienu, mēs to uztversim kā svarīgu – pat ja objektīvi tā skar nelielu daļu sabiedrības. Un otrādi – problēma, par kuru mediji klusē, mums šķitīs nenozīmīga, pat ja tā ietekmē miljonus cilvēku.
Latvijas kontekstā šo mehānismu var novērot diezgan skaidri. Temās, kurām mediji velta pastāvīgu uzmanību, sabiedrībā ātri veidojas noteikts konsensuss. Tēmas, kuras tiek apskatītas reti vai fragmentāri, sabiedrībai šķiet tālas un nesvarīgas. Tas nav sazvērestība – tas ir vienkārši veids, kā darbojas informācijas ekosistēma, kurā resursi un uzmanība vienmēr ir ierobežoti.
Ko ar šo zināšanu darīt? Pirmkārt, apzināties, ka mūsu priekšstats par notikumu nav notikums pats. Tas ir kāda medija interpretācija, kas tikusi filtrēta caur redakcionālām izvēlēm. Otrkārt, meklēt dažādus avotus – ne tikai par dažādām tēmām, bet arī par vienu un to pašu tēmu no dažādām perspektīvām. Un treškārt – pieņemt, ka pilnīgs priekšstats par sarežģītu notikumu, visticamāk, nav iegūstams no viena avota. Tā ir neērtā patiesība par informāciju: jo vairāk mēs zinām, jo labāk saprotam, cik daudz vēl nezinām.