Mākslīgā intelekta tehnoloģijas pēdējos gados ir mainījušas veidu, kādā informācija tiek radīta, izplatīta un patērēta. Tas, kas agrāk prasīja stundu darbu redakcijā, tagad var notikt dažu sekunžu laikā – teksts, attēls vai pat video tiek ģenerēts automātiski, bieži vien bez cilvēka līdzdalības galīgajā izvērtēšanā. Mediju lietotājam tas nozīmē, ka ierastie orientieri, pēc kuriem mēs atšķīrām uzticamu informāciju no neuzticamas, vairs nedarbojas tik vienkārši.
Viens no redzamākajiem piemēriem ir tā sauktie deepfake jeb dziļviltojumi. Tā ir tehnoloģija, kas ļauj radīt videoierakstus, kuros persona šķietami saka vai dara to, ko patiesībā nekad nav teikusi vai darījusi. Pirms pāris gadiem šādu viltojumu izveide prasīja specializētas zināšanas un ievērojamus resursus. Tagad tas ir pieejams gandrīz ikvienam ar vidējas jaudas datoru un bezmaksas programmatūru. Politiskajā komunikācijā šādi materiāli jau ir radījuši reālus incidentus – no viltotām politiķu runām līdz safabricētām krīzes situācijām, kas izplatījās tīklā ātrāk nekā mediji paspēja reaģēt.
Teksta ģenerēšana ar mākslīgo intelektu ir vēl mazāk pamanāma problēma. Automātiski radīts raksts var izskatīties pilnīgi profesionāli – ar korektiem teikumiem, loģisku struktūru un pat citātiem. Tomēr aiz šiem vārdiem var nebūt ne avotu, ne pārbaudes, ne atbildīga autora. Šādi teksti mediju sistēmā ieņem vietu, kas agrāk piederēja pārbaudītai žurnālistikai, un samazina uzticēšanos kopumā.
Ko mediju lietotājs var darīt? Pirmkārt, pievērst uzmanību avotiem. Ja rakstam nav norādīts autors vai redakcija, tas ir pirmais brīdinājuma signāls. Otrkārt, salīdzināt informāciju vairākos neatkarīgos medijos – viltota ziņa parasti eksistē tikai vienā vidē vai atkārtojas identiskā formulējumā. Treškārt, izmantot pieejamos rīkus: apgrieztā attēlu meklēšana palīdz noskaidrot, vai fotogrāfija nav ņemta no cita konteksta, bet vairāki tiešsaistes servisi ļauj pārbaudīt, vai teksts varētu būt ģenerēts ar mākslīgo intelektu.
Mākslīgā intelekta radītā dezinformācija nav nākotnes draudi – tā jau ir mūsu ikdiena. Medijpratība šajā kontekstā kļūst par praktisku iemaņu kopumu, bez kura mēs vienkārši nespējam orientēties informācijas plūsmā.