Viltus ziņas nav tikai lielu starptautisku notikumu pavadonis — tās parādās arī vietējā līmenī, ikdienas sarunās un sociālo tīklu komentāros. Dažreiz tās ir apzināti veidotas, lai manipulētu ar sabiedrības viedokli, bet tikpat bieži tās rodas vienkārši no neuzmanības, steigā pārpublicēta virsraksta vai nepareizi interpretēta konteksta. Labā ziņa ir tā, ka lielāko daļu viltus ziņu var atpazīt ar dažiem vienkāršiem soļiem, kas neprasa ne speciālas zināšanas, ne dārgas programmas.
Pirmais solis — pārbaudīt avotu. Kas publicēja šo ziņu? Vai tas ir zināms medijs ar redakciju un kontaktinformāciju, vai anonīms konts sociālajā tīklā? Ja ziņa nāk no nezināma avota, tas vēl nenozīmē, ka tā ir nepatiesa, bet prasa lielāku piesardzību pirms dalīšanās ar citiem.
Otrais solis — izlasīt vairāk nekā virsrakstu. Daudzi virsraksti ir apzināti pārspīlēti, lai piesaistītu klikšķus. Pats raksta teksts nereti ir daudz mērenāks vai pat pretrunā ar virsrakstu. Pirms veidot viedokli par notikumu, ir vērts veltīt divas minūtes paša teksta izlasīšanai.
Trešais solis – meklēt to pašu ziņu citos medijos. Ja nopietns notikums ir noticis, par to rakstīs vairāki neatkarīgi avoti. Ja ziņa eksistē tikai vienā vietā vai tikai vienā sociālā tīkla grupā – tā ir nopietna pazīme, ka kaut kas nav kārtībā.
Ceturtais solis – pievērst uzmanību datumam. Vecas ziņas regulāri tiek pārpublicētas kā jaunas, radot iespaidu par notikumu, kas patiesībā norisinājies pirms mēnešiem vai gadiem. Datuma pārbaude aizņem trīs sekundes, bet var pasargāt no lieka satraukuma.
Piektais solis – apstāties pirms dalīšanās. Ja ziņa izraisa spēcīgu emocionālu reakciju – dusmas, šoku vai sajūsmu – tas ir brīdis, kad jāapstājas un jāpārdomā. Viltus ziņas bieži tiek veidotas tā, lai izraisītu tūlītēju emocionālu atbildi, kas apiet racionālu izvērtēšanu. Pauze pirms pogas “dalīties” nospiešanas ir viena no efektīvākajām medijpratības praksēm, kāda vien pastāv.